Šie ir pāris dzejolīši, ko es uzrakstīju pirms aptuveni gada. Viņi nav izcili, labskanīgi vai ar uzskatu mainošu domu. Es pat neatceros, kas bija manā galvā, kāda bija to ideja. Bet nu, kaut kur es viņus vēlos noglabāt.
Jaunatnes sapņi kāpj neizdibināmas kāpnes
Plaši izplešas spārni tikai retam klusi un rātni.
Dzīves loki un vājprāta mokas klusums, mūžzaļi koki
Saredzēt smaidu, prieku un naidu.
Kad viss jau ir galā nesēdēt malā
Mirt dēļ kaut kā.
Izpauž mums visu tik tumši stāvi
Acuraugs un gaisma.
Vai tu spēj izplest tos spārnus klusi un rātni
Dzīves gudrībā, prāta tumsībā.
Rītausma, migla
Rasa, uz pēdām mikla
Izkropļots attēls, atspulgā stikla
Virzīties uz priekšu, lēnām un bikli
Jūtams nav spēks, tik šausmas un grēks.
Ūdens, kas plūda tavā upē pazūd tik spēji
Dziesma kas dziedāta skaisti un brīvi
Nozūd vējā kā putekļu mākonis, kā sadragāts šķīvis.
Dzīve tik rit neatskatoties uz tevi
Tiek ieraudzīta patiesība un klaji meli.
Zūd diena pēc dienas naksnīgajā mierā
Dzīvot bez apziņas, bez sāpes un prieka
Bez baltbaltā sniega.
Visaukstāk deg pēdējā liesma.
Skumība šausta, aiz ausīm tā rausta
Atteikties no tās, gūt baudu, gūt mājas.
Nopil pile, uz akmens jau grauzta
Un kritiena laikā redzēt aiz loka
Redzēt to krāsu, siltuma atblāzmu
Kritiena laikā izkust un doties
Ceļā tik taisnā, skaidrā bet baisā
Negrauzt vairs akmeni mūžseno grauzto.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru